autoDNA iesaka
odometrs

200 000 km pērkot lietotu auto labākajos gados

30 marta 2022

Tikko no Vācijas. Viens saimnieks. Tas pats sirmgalvis, kurš reizi nedēļā braucos uz tuvējo pārtikas veikaliņu. Nobraukums? Kāds tur vēl nobraukums! Auto faktiski visus šos padsmit gadus stāvējis. Nekādu ieguldījumu — sēdies un brauc!

Pazīstams lietotu automobiļu tirdzniecības sludinājums desmitgadīgam auto ar skanīgu zīmolu, salona ādas apdari un jaudīgu dzinēju? Droši vien! Taču šis nav tas sludinājuma teksts, ko vēlas rakstīt auto pārdevējs. Šādu tekstu izlasīt un noticēt tam vēlas tūkstošiem Latvijas autobraucēju. Un, ja reiz kāds tic Santa Klausam, kāpēc negādāt cilvēkiem prieciņu un neuzlikt vates bārdu, sarkanu cepuri ar baltu bumbuli un nedāļāt lētus sludinājumus? Pat tad, ka ir negodīgs, zemiski un nožēlojami. Negribat ābolus par vienu dālderi? Tad ņemiet tos pašus ābolus par diviem dālderiem, bet brāļu Grimmu cienīgu pavadošo leģendu.

Ja pavērojam Latvijas populārākos auto tirdzniecības sludinājumu dēļus, neviļus nonākam pie secinājuma, ka Vācijā, Francijā, Beļģijā, Itālijā un citās Eiropas valstīs, no kurienes straujā tērcītē pie mums ieplūst tūkstošiem lietotu automobiļu mēnesī, autobraucēji dzīvo vai nu blakus darba vietai, vai arī tieši darbā. Premium klases auto ar jaudīgu dīzeļdzinēju desmit gados pa Vācijas ātrgaitas ceļiem nobraucis 170 tūkstošus kilometru. Vidēji šāds nobraukums ir pats iecienītākais mūsu auto pircēju vidū. Un, ja reiz klients vēlas tādu nobraukumu, tirgotājs tieši tādu arī piedāvā.

Un katrs dziļi sirdī ir pārliecināts, ka tieši viņam paveiksies vairāk par pārējiem. Ka tieši viņam stāstītais stāsts par sirmo mācītāju, kurš reizi mēnesī šķērsojis Grosgloknera kalnu pāreju augstajos Austrijas Alpos ar BMW trešās sērijas M paketes spridzekli, lai apciemotu klana otrā pusē dzīvojošo draudzes koristu, izrādīsies svēta patiesība.

Taču ņemsim talkā kalkulatoru un parēķināsim. Ja auto desmit gados nobraucis 170 tūkstošus kilometru, tad, gluži loģiski, viena gada laikā tā iepriekšējais saimnieks nostūrējis vien 17 tūkstošus. Pat Latvijā, kur no Daugavpils līdz Liepājai ir nieka 460 kilometru, iekļauties šādā gada nobraukumā nav vienkārši.

Taču kalkulatorā ir vēl daudz citu funkciju, tāpēc tikpat vienkārši varam izrēķināt, ka mēnesī veikti vien 1417 kilometri. Nepārliecināja? Ejam tālāk! Tie ir nepilni 47 kilometri dienā! Ja parēķinām Rīgas mērogā, tad šāda auto īpašnieks dzīvo Juglā un strādā Imantā. Un tas ar noteikumu, ka ar šo auto neviens nekad nav pat mēģinājis aizbraukt tālāk par pilsētas robežām. Par braucieniem pie omītes uz laukiem vai atvaļinājuma ceļojumiem uz ārvalstīm jāaizmirst.

nobraukuma-aprekins

nobraukuma-aprekins

Kurš spēj iedomāties vācieti, kas izdevis milzu naudu par premium segmenta automobili, kā minimums, ar 2,5 litru dīzeļdzinēju un vismaz 180 zirgspēku jaudu, papildu sporta vai maksimālā aprīkojuma paketi, lai dienā nobrauktu vien sasodīti smieklīgus 47 kilometrus? Grūti. Un tomēr mēs ticam. Ticam tieši tāpat kā stāstam par septiņiem rūķīšiem, nebēdīgiem sivēntiņiem vai dakteri, kurš spēja runāt dzīvnieku valodā.

Atliek vien satikties diviem vīriem, lai saruna automātiski ievirzītos auto tematikas sliedēs. Stop! Satikties nav ne mazākās nepieciešamības. Kopš radīta iespēja veiksmīgi diskutēt interneta vidē, sirdi izkratīt var, nepieceļoties no dīvāna. Un ja reiz šāda iespēja pastāv, tā jāizmanto.

Nav pat tik būtiski, par kādu auto marku vai modeli ir runa. Jebkurā gadījumā pilnīgi jauns auto izpelnīsies tikai un vienīgi kritiku. Kuram gan no mums nav pazīstams kāds, kurš pazīst kādi, kurš pazīst vēl kādu citu, kuram tieši šis auto sabojājies, tāpēc nācies izdot prāvu summu? Līdz ar to secinājums par jebkuru jaunu automobili ir nemainīgi stabils: mēsls! Braucis neesmu, klātienē redzējis neesmu, tehniskās nianses nezinu un zināt negribu! Vienkārši un nesatricināmi: mēsls!

Parasti šādus apgalvojumus atstāj bez argumentācijas, taču, ja tādi tiek pieprasīti, atbilde ir viena un tā pati: tas jau pēc pāris gadiem būs sabiris un neārstējams. Plašāka izklāsta gadījumā argumentu sarakstā tiek iekļauts stāsts par modernajiem dzinējiem, kas izturēs labi, ja 200 tūkstošus kilometru, transmisijām, kas dzīvi beidzot knapi pēc simta, un citiem ne mazāk svarīgiem automobiļa mezgliem, kas ātri vien izjukšot.

Tomēr tie lielākoties ir mīti, kurus kategoriski noliedz reālā situācija. Ka atliekam malā auto tirgotāju spēju vārsmot sirdi plosošus sludinājumu tekstus atklāj pavisam citu ainu. Vidēji Latvijā ierodas automobiļi ar 300 vai pat vēl vairāk tūkstošu kilometru nobraukumu. Nu, kaut vai kāds patlaban Latvijā pieejams 2007.gada E-klases Mercedes-Benz, kas tiek piedāvāts ar 214 000 kilometru nobraukumu. Pat ar šādu nobraukumu automobili pārdot nav vienkārši, jo katrs sētas puika taču zina, ka pēc 200 tūkstošiem šim modelim un šim 3,2 litru dīzeļdzinējam sāksies problēmas ar visu, ar ko vien tās var sākties! Bet… Piemēram, nenogurstošā auto detektīva autoDNA datubāze pēc VIN koda pārbaudes uzrāda, ka vēl pirms trim gadiem šis auto jau bijis reģistrēts ar 612 tūkstošiem nobrauktu kilometru…

Šoreiz atstāsim mierā Krimināllikumu un ētikas normas. Mēģināsim izdarīt secinājumus no pieejamās informācijas. Un te var būt tikai viens secinājums: mūsdienu automobilis veiksmīgi nobraucis vairāk nekā pusi miljona kilometru un tiek pārdots Latvijā kā “sēdies un brauc”! Teorētiski konkrētais Mercedes-Benz varēja nenonākt zem autoDNA palielināmā stikla un ar tādu pašiem panākumiem turpinātu braukt vismaz vēl pārsimts tūkstošus kilometru. Vai tādu auto var uzskatīt par vārgu un neizturīgu?

Teorētiski katrs zina, ka ne vienmēr tas, kas uzrakstīts uz sētas, tur patiešām arī meklējams. Un katrs dziļi sirdī ir pārliecināts, ka tieši viņam paveiksies vairāk par pārējiem. Ka tieši viņam stāstītais stāsts par sirmo mācītāju, kurš reiz mēnesi šķērsojis Grosgloknera kalnu pāreju augstajos Austrijas Alpos ar BMW trešās sērijas M paketes spridzekli, lai apciemotu kalna otrā pusē dzīvojošo draudzes koristu, izrādīsies svēta patiesība. Visticamāk, tieši tāpēc tikai retais ir gatavs pavisam nedaudz investēt savā naktsmierā, lai uzzinātu izvēlētā braucamrīka iepriekšējās dzīves visintīmākās nianses. Tas taču ir tik vienkārši!

Ja auto iegādājamies bez papildu shēmām un izvairīšanās no pievienotās vērtības nodokļa nomaksas, potenciālā pirkuma nobraukumu var uzzināt mūsu pašu Ceļu satiksmes drošības direkcijā. Pat nekur īsti nav jādodas un prāva nauda nav jāmaksā. Atliek vien piereģistrēties CSDD elektronisko pakalpojumu sistēmā, un, zinot automobiļa Latvijas reģistrācijas numuru, varam ielūkoties ne tikai iepriekšējās tehniskās apskates rezultātos, bet arī Latvijā reģistrētajos nobraukumos. Tiesa gan, te varētu būt pirmā vilšanās, jo spēkrata odometra rādījumi, visticamāk, būs mainījušies dilstošā secībā vēl pirms reģistrācijas Latvijā.

Otra opcija — ar izredzētā lietotā automobiļa VIN koda numuru dodamies pie šā zīmola oficiālā pārstāvja un painteresēties par konkrētā spēkrata jaunības nedarbiem tur. Teorētiski šai vajadzētu būt vispilnīgākajai informācijai, taču ne katrs ir ieinteresēts palīdzēt tiem, kas no viņa neko nepērk. Izmēģināt ir vērts, bet to dara tikai retais.

Visbeidzot jau pieminētais autoDNA — auto detektīvs, kurš veiksmīgi darbojas teju vai visā Eiropā, tostarp arī pie mums. Tas gan nav gluži bezmaksas pakalpojums, taču informācija ir tā vērta. Ja zinām, ka Latvijā katru mēnesi vidēji tiek ievesti ap četriem tūkstošiem lietotu automobiļu, izredzes tikt pie laimīgās lozes ir proporcionāli nelielas. Pēc autoDNA aprēķiniem, katra trešā automašīna pie mums ierodas jau ar koriģētu odometra rādījumu. Tātad no četriem tūkstošiem tādas ir vismaz 1300. Un tas tikai vienā mēnesī. Starp citu, šie paši autoDNA pētījumi liecina, ka vismaz viens no katriem pieciem ievestajiem automobiļiem iepriekšējā dzīvē ir iekļuvis gana smagā satiksmes negadījumā un visbiežāk norakstīts kā satiksmei nederīgs. Cerības uz gadsimta “džekpotu” kļūst vēl niecīgākas.

Lai paliek apdrošināšanas gadījumi un citi negadījumi. Par šādu notikumu sekām parunāsim kādu citu reizi. Ja jau sākām par nobraukumu, tad par to arī turpināsim. Neliels ieskats tikai viena šā gada mēneša rekordistos. Tajos automobiļos, kas pie mums nonāk ar norādi “reāls nobraukums” vai “pārbaudāma vēsture”

nobraukums-pirms-LV-un-pec

nobraukums-pirms-LV-un-pec

Ja auto iegādājamies bez papildu shēmām un izvairīšanās no PVN nomaksas, potenciālā pirkuma nobraukumu var uzzināt mūsu pašu Ceļu satiksmes drošības direkcijā

Bizness ir tad, ja esi kaut ko nopircis lēti un pārdevis dārgi. Tas, kas paliek pār, ir peļņa, ko īsts biznesmenis iegulda sava rūpala attīstībā vai, kā minimums, sabāž kabatās un atpūšas Maldīvu salās. Lietotu automobiļu pirkšana un pārdošana nav izņēmums. Kāpēc iegādāties tālajā Eiropā jau tā dārgu automašīnu, ja ar krietni mazākām investīcijām var tikt pie sasista, apdauzīta vai vienkārši līdz nāvei nodzīta dzelzs rumaka? Galu galā, čaklo roku pulciņus neviens nav atcēlis un no metāllūžņu kaudzes var iegūt pat tā neko limuzīnu ar spožu lakojumu un pie rāmja piemetinātu dzinēju.

Taču mēs atgriežamies pie odometra rādījumiem te, tur un pa ceļam pie mums. Bieži vien auto pārdevējs pat nenojauš, ka pirms viņa kāds vai kādi jau pielikuši savu roku, tehnoloģijas un zināšanas, lai bez pēdām dzēstu kādu strēķi braucamrīka iepriekšējās dzīves lappušu. Kāds to dara ar vērienu, vadoties pēc senās patiesības: ja zagt, tad miljonu; ja pārgulēt, tad ar karalieni! Šādi rodas rekordisti. Visticamāk, izbijuši taksometri, lidostas transfēra automobiļi, iespējams, kāda avārijas dienesta vai pat policijas automobiļi, kas ikdienā pieraduši nobraukt tik, cik dažam labam Latvijā neizdodas mēnesī. Tie visi pārvēršas par pubertātes vecum tīneidžeriem ar minimālu dzīves pieredzi un maksimāli daudz pumpām. Labi piepūderētām rūsas pumpām!

Bet ne jau tikai rekordisti nonāk otrreizējā vai pat treškārtējā automobiļu tirgū. Pasaulē ir gana daudz “godīgu” cilvēku, kas uzlabo autobraucēju pašapziņu par pašu mazumiņu. Tā īsti uz kriminālu nevelk, bet arī par godprātīgu neviens nenosauks. Šo odometru rādījumu “tinēju” armiju izprast visgrūtāk, jo neviena daudzmaz saprātīga būtne nepievērsīs uzmanību tam, ka auto būs nobraucis par 30 tūkstošiem kilometru vairāk. Šādi patlaban pieejams kāds Renault markas automobilis, kura “atjauninājumi” liek aizdomāties par kāda konkrēta, taču nezināma odometru “tinēja” garīgās veselības stāvokli. Amizantais 2010.gada Renault tiek pārdots kā 183 500 kilometru nobraucis ģimenes automobilis. Protams, tas ieradies taisnā ceļā no Beļģijas, un tam ir nevainojama servisa vēsture. Ar servisa vēsturi tiešām problēmu nav. Automobiļa instrukciju mapītē kāds pedantisks Briseles iedzīvotājs pat sakrājis visus čekus par automobiļa mazgāšanu! Dokumentāls apstiprinājums liecina, ka Renault divas reizes sirdzis ar “radio viļņu nesaturēšanu”, tāpēc audio sistēma tikusi pie jaunas antenas ligzdas un vēlāk arī paša antenas kabeļa. Sapnis, ne auto. Ja vien ne kāds neliels sīkums — pirms pāris mēnešiem šim auto fiksēts 206 830 kilometru nobraukums. Nobraukums koriģēts par 23 330 kilometriem! Kādam ir idejas, kāda velna pēc?

Atgriežamies pie jau minētās autoDNA statistikas, kas apgalvo, ka katram trešajam Latvijas tirgū pieejamajam lietotajam automobilim veiktas odometra korekcijas. Kādi ir tie attālumi, ko veiklie darboņi un mūsu autobraucēju psiholoģijas pazinēji iecienījuši visvairāk? Palūkosimies autoDNA sastādītajā tabulā, kas krāpniekus sadalījusi vairākās “svara kategorijās”

korigetie-kilometri

korigetie-kilometri

Vācija, Šveice, Austrija, Francija, Itālija, Spānija, Nīderlande un, protams, Beļģija ir tās zemes, kur lietotu automobiļu pārpalikums sit augstu vilni. Līzinga kompānijas ir gatavas no operatīvā līzinga atgrieztos auto atdot jūtami lētāk, par ko var pārliecināties Eiropas vadošajās interneta automobiļu izsolēs. Taču arī šādi labs braucamrīks nemaksā maz, un peļņas koeficients pārpircējiem nešķiet tik pievilcīgs. Neskatoties uz to, ka kriminālatbildība par odometra koriģēšanu paredzēta gan Beļģijā, gan pie mums, tieši no šīs zemes ievestie auto ir teju vai līderi koriģēto odometru jomā. Tiesa gan, arī Skandināvija visiem spēkiem cīnās par “goda tīnēja” titulu, tāpēc Beļģija pagaidām ieņem godpilno trešo vietu.

Šo un daudz ko citu par automobiļu vēsturi zina pastāstīt autoDNA Latvijas pārstāvis Agris Dulevičs. Piemēram, to, ka teju trešdaļa, jeb 28 procenti no visām no Beļģijas ievestajām automašīnām ir Volvo markas spēkrati. Skumji, taču par 42 procentiem šo automašīnu patieso nobraukumu ir melots. Ekstremālākais “mazlietots auto, kurš neprasa ieguldījumus”, ir kāds 2004. gada Volvo V70, kurš pa ceļam uz Latviju pazaudējis vairāk nekā pusmiljonu kilometru jeb 516002. Beļģijā tas reģistrēts ar 726002, bet piereģistrēts Latvijas CSDD ar krietni pievilcīgāku nobraukumu, proti, 210 000 kilometru.

No Beļģijas ievesto automobiļu spidometru korekcija aizvadītajos gados, pēc autoDNA aprēķina, ir aptuveni 25 miljonu kilometru apmērā. Varam to salīdzināt vien ar kosmiskiem ceļojumiem mūsu Saules sistēmā. Mēness no Zemes atrodas nieka 384 000 kilometru jeb teju vai viena koriģēta odometra attālumā. Ja “beļģi” kopumā pielaboti par 24,5 miljoniem kilometru, tad tie ir trīsdesmit divi ceļojumi turp un atpakaļ uz mūsu tuvāko kaimiņu Mēnesi! Un kāds vēl šaubās par mūsdienu braucamrīku spēju kalpot cilvēkam ilgi un laimīgi?

Kamēr lietotu automobiļu odometru koriģētāji bruģē ceļu līdz Marsam (77 miljoni kilometru), mēs ietiepīgi ticam stāstiem par vienu saimnieku, mācītāju un dienā nobrauktiem padsmit kilometriem. Ticam tam, ka vācieties, beļģis, itālis vai holandietis iegādājas auto tikai un vienīgi, lai aizvestu knēveļus uz nepilnus divus kilometrus attālo skolu. Pat slavenais mahinators Ostaps Benders teicis: automobilis, biedri, nav greznuma priekšmets! Tas ir pārvietošanās līdzeklis. Un varat būt droši — jebkurā pasaules valstī ikdienas autobraucējs automobili pērk, lai ar to pārvietotos. Lai dotos uz katru dienu 150 kilometru uz darbu un katru vakaru atgrieztos mājās. Lai brīvdienās kopā ar ģimeni uzbrauktu augstu kalnos vai paplunčātos jūrā. Lai vismaz reizi mēnesī no Berlīnes dotos uz Frankfurti iepirkties un apciemotu vecākus Minhenē.

Un tomēr nevajag zaudēt ticību labajam. Divas trešdaļas ievesto automobiļu ir daudzmaz godīgas. Ja vien katrs no mums pirms pirkšanas pārliecinātos par iekārotā automobiļa iepriekšējo dzīves ritumu un draudīgi pakratītu ar pirkstu negodīgajam tirgonim, pavisam drīz odometru koriģēšana kļūtu nerentabls uzņēmējdarbības veids. Lai drošs brauciens

Avots: Žurnāls STŪRE